Tu nespēj paust nevienu spriedumu, ja vien nejūties kaut kādā ziņā vainīgs. Ja tā nebūtu, tu vienkārši un nekaitīgi varētu vadīties no tā, ka pieļauta kļūda, bet tu to spēj viegli izlabot. Bet ja tu jūties vainīgs kādas kļūdas vai kāda no tevis noslēpta iemesla dēļ, tava vaina izpaudīsies kādā spriedumā par citiem cilvēkiem. Noslēpta vaina liek tev mīņāties uz vietas. Ja tu nosodi kādu cilvēku, tu paliec savas vainas gūstā un tevis izteiktā sprieduma varā. Ja tu spētu piedot, tev nenāktos pastāvīgi savā zemapziņā meklēt visas apslēptās un nobēdzinātās vainas. Piedošana ne tikai piešķir tavam parnerim brīvību un atjauno viņa nevainīgumu, tā arī tevi atgriež nevainīguma stāvoklī. Tavs partneris nav grēkojis, viņš tikai pieļāvis kļūdu. Kļūdu iespējams apturēt un labot, bet ar grēku to praktiski nav iespējams izdarīt. Grēks kļūst par piespiedu pārliecību, pie kuras tu pastāvīgi atgriezies, līdz beidzot tas "norok" tavu vainu, bet projicē to uz citiem. Protams, šāda lietu kārtība tev liedz tālāku attīstību.
Pievērsies tam cilvēkam, kuru tu tiesā biežāk nekā citus. Uz īsu brīdi iztēlojies, ka tevi skar tas, par ko nosodi otru cilvēku. Apskati šo īpašo viedokli, līdz tu patiesi izjūti: "Jā, runa ir vainu, kuru es biju noslēpis, lai gan patiesībā neesmu vainīgs. Es nepārmetīšu to savam partnerim, jo esmu izlēmis arī sev pašam to nepārmest". Neaizver acis, ieraugot noslēpto vainu, bet gan sadedzini to vai vienkārši nepārvērt to par pārmetumu partnerim, tā atbrīvojot sevi no nomācošajiem apstākļiem, dodot iespēju sev doties uz priekšu.
.jpg)
